Kā radās karatē

Lielākā daļa par karatē zina to, ka tā ir viena no austrumu cīņas mākslām, kas nāk no Japānas. Ja precīzāk, tad karatē ir radies Okinavā. Galvenais iemesls kāpēc radās šī cīņas māksla – šajā vietā bija aizliegti ieroči. Tāpēc cilvēkiem bija jākļūst radošiem un jācīnās bez ieroču palīdzības. Kāpēc vispār bija jācīnās? Cīņa ir viena no lietām, kura ir bijusi vienmēr un visticamāk būs vienmēr, jo cilvēki vienmēr atrod par ko cīnīties. Okinavā 2 reizes tika izdots šis ieroču turēšanas un lietošanas aizliegums. Viens no iemesliem bija tas, ka šīs Japānas salas bija sadalījušās trīs karojošās valstiņās (ja tās var nosaukt par valstiņām). Tad uzradās viens valdnieks, kurš visas šīs valstiņas (jeb ciltis) apvienoja un saaicināja uz savu galvaspilsētu vadītājus un mācītus vīrus no visā trim valstiņām, lai izveidotu ko līdzīgu valdībai. Tā kā valdību izveidoja no visu trīs valstiņu cilvēkiem, tad uzturēt mieru kļuva salīdzinoši viegli. Tāpēc arī šī apvienotā valstiņa pastāvēja aptuveni 200 gadus. Taču šajā salā iebruka armija no kaimiņu salām, tāpēc vietējā armija tika atkal apbruņota, lai varētu aizstāvēties pret uzbrukumu, kas beidzās ar padošanos pretiniekiem. Pēc tam jau otro reizi tika izdots aizliegums par ieroču lietošanu. Savukārt iedzīvotāji sāka trenēties un praktizēt aizsardzību izmantojot tikai savu ķermeni. Ikviens gribēja būt gatavs aizstāvēties pret iebrucējiem, taču tā kā ieročus lietot bija aizliegts, tad nācās izmantot citus paņēmienus, lai sagatavotos iespējamai cīņai. Tā kā Okinavas iedzīvotājiem bija tirdzniecības sakari ar Dienvidķīnas iedzīvotājiem, tad ir tikai loģiski, ka tika pārņemta ķīniešu cīņas māksla Kempo. Tieši Kempo tiek uzskatīts par karatē pirmsākumiem, jo tieši no šī cīņas mākslas veida ir radies un atvasinājies visiem tik zināmais karatē. Pieklājība ir ļoti svarīga karatē īpašība, jo ir tāds kā karatē teiciens jeb moto – “Karatē sākas un beidzas ar pieklājību”. Okinavas iedzīvotājiem pieklājība un etiķetes normu ievērošana bija ļoti būtiska ikdienas sastāvdaļa. Pie Šuri pils, kas ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām Okinavas vietām, atrodas iespaidīgi vārti, kurus tā arī sauc – Pieklājības vārti. Tie tika nopostīti otrā pasaules kara laikā, taču šobrīd tie ir atjaunoti tieši tādi, kādi tie bijuši iepriekš. Karatē ir nonācis arī līdz Latvijai. Precīzi nav zināms, kad tieši tas ienāca Latvijā, taču jau PSRS laikos tika izveidoti dažādi karatē pulciņi un ar to nodarbojās daudzi cīņas mākslu entuziasti. Sākumā gan tas nebija gluži tāds karatē, kāds radās Japānā, jo šeit nebija tādu speciālistu, kas pārzinātu šo cīņas mākslu. Principā cilvēki ar to darbojās un to apguva tādā kā pašmācības ceļā. Tāpēc šie it kā karatē pārzinātāji patiesībā bieži vien samiksēja dažādu cīņas mākslu veidus (arī paši to nezinot). Austrumu cīņas bieži vien šķiet visai līdzīgas, tāpēc nezinātājam ir grūti noteikt vai kāds konkrētais paņēmiens ir no karatē vai no kāda cita cīņas veida. Daudzi paņēmieni arī ir līdzīgi vai atšķiras tikai pāris nianses, ko arī ievērot ir diezgan grūti, ja par šo tēmu nav pietiekami daudz zināšanu. Laika gaitā arī Latvijā attīstījās karatē un tas arī kļuva par īstu karatē, nevis tikai par kaut kādu cīņas mākslas veidu. Īstenībā ir ļoti daudz jāzina par karatē, lai varētu ar to nodarboties, jo tas tika radīts ilgā laika posmā, to pamatīgi izstrādājot.