Čaks Noriss

Čaks Noriss ir vārds, kuru ir dzirdējuši daudzi. Liela daļa viņu atceras no slavenā seriāla – Teksasas reindžers. Taču daudz vairāk cilvēku zina šo vārdu, jo ar to saistās daudz joku. Laikam jau katrs zina vismaz vienu Čaka Norisa joku. Taču neskatoties uz visiem jokiem, Čaks Noriss ir patiešām iespaidīgs. Viņš ir ne tikai aktieris, bet arī lielisks karatē meistars. Savu pirmo karatē turnīru viņš vinnēja 1968. gadā – tieši pirms 50 gadiem. Viņš kļuva par trīskārtēju karatē čempionu. savukārt 1971. gadā viņš pirmo reizi satika slaveno Austrumu cīņu speciālistu un slavenību Brūsu Lī. Abi arī ir filmējušies vienā filmā jau 1972. gadā. Filma, kurā abi filmējās ir “Pūķa ceļš” un kā jau var nojaust, šajā filmā ir stāsts par austrumiem un karatē tur var redzēt ļoti daudz. Ja esi karatē fans, tad noteikti šo filmu esi redzējis, jo tajā ir tik lielas karatē pasaules zvaigznes. Bet kā viņš nokļuva līdz tam, ka sāka nodarboties ar karatē? Izskaidrojums tam ir ļoti vienkāršs – skolas laikā viņš bija kautrīgs un ar sportu pārāk nedraudzējās, tāpēc viņu bieži apcēla skolas biedri. Lai to nepieļautu, viņš sāka trenēties, lai spētu sevi aizstāvēt. Jau 18 gadu vecumā viņš iestājās Gaisa spēku dienestā un viņu nosūtīja uz Dienvidkoreju – lieliska vieta, kur turpināt attīstīt sava karatē prasmes. Tieši Dienvidkorejā karatē viņu ieinteresēja vēl vairāk un viņš ar to sāka aktīvi nodarboties. Turklāt, šis cīņas veids viņam padevās, jo visai drīz viņš ieguva melno jostu un pats sāka apmācīt citus. Viņš pat atvēra vairākas karatē skolas, lai palīdzētu citiem apgūt šo brīnišķīgo Austrumu cīņas mākslu. Vēlāk viņš sāka piedalīties dažādos turnīros, un sākumā viņam nemaz tik labi negāja – nekļuva par čempionu savās pirmajās sacensībās. Tikai kādus 2 gadus vēlāk viņš sāka izcīnīt savas pirmās uzvaras. Kopumā viņš veselas 6 reizes pēc kārtas kļuva par pasaules čempionu karatē (savā svara kategorijā). Kopumā viņa karatē sacensību kontā ir 183 uzvaras un tikai 10 zaudējumi. Tie ir patiešām iespaidīgi skaitļi, jo zaudējumi ir ļoti maz. Jau tas vien liecina, ka viņš šajā jomā ir patiešām izcils un zina ko dara. Droši vien daudzi cilvēki gribēja sūtīt savus bērnus apgūt karatē tieši viņa izveidotajās skolās. Savukārt kino filmās viņš sākumā nokļuva kā dublieris cīņu ainās. Vēlāk viņš jau sāka piedalīties dažādās epizodiskās lomās. Kopumā Čaks Noriss ir piedalījies ap 30 kino industrijas projektos – gan dažādās cīņu filmās, gan dokumentālajās filmās. Savukārt slavenais seriāls (ar ko droši vien lielākā daļa iepazinās ar Čaku Norisu) Teksasas reindžers piedzima 1993. gadā un to filmēja 8 gadus, un kopā tam iznāca 196 epizodes. Slavenie joki par Čaku Norisu radās 2005. gadā un ir ļoti populāri visā pasaulē. Pirms pāris gadiem šie joki bija patiešām populāri un cilvēki atkal runāja par slaveno reindžeru, kuru mēs atceramies no bērnības. Tomēr ne tik daudzi zina, ka viņš ir patiešām lielisks karatē meistars, kurš savus titulus ir godam nopelnījis. Daudzi patiesībā domā, ka viņš it tikai aktieris, kas tā nav. Viņš kļuva par aktieri un ieguva iespēju filmēties tikai pateicoties savām karatē prasmēm, kā arī tam, ka bija pazīstams ar Brūsu Lī.

Paldies par rakstu musu draugiem kredits247.lv

Kā radās karatē

Lielākā daļa par karatē zina to, ka tā ir viena no austrumu cīņas mākslām, kas nāk no Japānas. Ja precīzāk, tad karatē ir radies Okinavā. Galvenais iemesls kāpēc radās šī cīņas māksla – šajā vietā bija aizliegti ieroči. Tāpēc cilvēkiem bija jākļūst radošiem un jācīnās bez ieroču palīdzības. Kāpēc vispār bija jācīnās? Cīņa ir viena no lietām, kura ir bijusi vienmēr un visticamāk būs vienmēr, jo cilvēki vienmēr atrod par ko cīnīties. Okinavā 2 reizes tika izdots šis ieroču turēšanas un lietošanas aizliegums. Viens no iemesliem bija tas, ka šīs Japānas salas bija sadalījušās trīs karojošās valstiņās (ja tās var nosaukt par valstiņām). Tad uzradās viens valdnieks, kurš visas šīs valstiņas (jeb ciltis) apvienoja un saaicināja uz savu galvaspilsētu vadītājus un mācītus vīrus no visā trim valstiņām, lai izveidotu ko līdzīgu valdībai. Tā kā valdību izveidoja no visu trīs valstiņu cilvēkiem, tad uzturēt mieru kļuva salīdzinoši viegli. Tāpēc arī šī apvienotā valstiņa pastāvēja aptuveni 200 gadus. Taču šajā salā iebruka armija no kaimiņu salām, tāpēc vietējā armija tika atkal apbruņota, lai varētu aizstāvēties pret uzbrukumu, kas beidzās ar padošanos pretiniekiem. Pēc tam jau otro reizi tika izdots aizliegums par ieroču lietošanu. Savukārt iedzīvotāji sāka trenēties un praktizēt aizsardzību izmantojot tikai savu ķermeni. Ikviens gribēja būt gatavs aizstāvēties pret iebrucējiem, taču tā kā ieročus lietot bija aizliegts, tad nācās izmantot citus paņēmienus, lai sagatavotos iespējamai cīņai. Tā kā Okinavas iedzīvotājiem bija tirdzniecības sakari ar Dienvidķīnas iedzīvotājiem, tad ir tikai loģiski, ka tika pārņemta ķīniešu cīņas māksla Kempo. Tieši Kempo tiek uzskatīts par karatē pirmsākumiem, jo tieši no šī cīņas mākslas veida ir radies un atvasinājies visiem tik zināmais karatē. Pieklājība ir ļoti svarīga karatē īpašība, jo ir tāds kā karatē teiciens jeb moto – “Karatē sākas un beidzas ar pieklājību”. Okinavas iedzīvotājiem pieklājība un etiķetes normu ievērošana bija ļoti būtiska ikdienas sastāvdaļa. Pie Šuri pils, kas ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām Okinavas vietām, atrodas iespaidīgi vārti, kurus tā arī sauc – Pieklājības vārti. Tie tika nopostīti otrā pasaules kara laikā, taču šobrīd tie ir atjaunoti tieši tādi, kādi tie bijuši iepriekš. Karatē ir nonācis arī līdz Latvijai. Precīzi nav zināms, kad tieši tas ienāca Latvijā, taču jau PSRS laikos tika izveidoti dažādi karatē pulciņi un ar to nodarbojās daudzi cīņas mākslu entuziasti. Sākumā gan tas nebija gluži tāds karatē, kāds radās Japānā, jo šeit nebija tādu speciālistu, kas pārzinātu šo cīņas mākslu. Principā cilvēki ar to darbojās un to apguva tādā kā pašmācības ceļā. Tāpēc šie it kā karatē pārzinātāji patiesībā bieži vien samiksēja dažādu cīņas mākslu veidus (arī paši to nezinot). Austrumu cīņas bieži vien šķiet visai līdzīgas, tāpēc nezinātājam ir grūti noteikt vai kāds konkrētais paņēmiens ir no karatē vai no kāda cita cīņas veida. Daudzi paņēmieni arī ir līdzīgi vai atšķiras tikai pāris nianses, ko arī ievērot ir diezgan grūti, ja par šo tēmu nav pietiekami daudz zināšanu. Laika gaitā arī Latvijā attīstījās karatē un tas arī kļuva par īstu karatē, nevis tikai par kaut kādu cīņas mākslas veidu. Īstenībā ir ļoti daudz jāzina par karatē, lai varētu ar to nodarboties, jo tas tika radīts ilgā laika posmā, to pamatīgi izstrādājot.

Karatē sacensību noteikumi

Karatē, kā jau visos sporta veidos, norisinās arī dažādas sacensības. Katras sacensības var būt nedaudz atšķirīgas, taču ir standarta noteikumi, kas ir jāievēro visās sacensībās. Piemēram, paklājam, uz kura notiek sacensības, ir jāatbilst konkrētiem parametriem un tam ir jābūt apstiprinātam. It kā liekas – tāds sīkums kā paklājs, taču šajā sporta veidā tas ir ļoti nozīmīgs. Gan dalībniekiem, gan tiesnešiem ir jābūt atbilstošā apģērbā. Ja kāds neierodas oficiālajā sacensību tērpā, tad var aizliegt piedalīties sacensībās. Lai nesavainotu pretinieku vai sevi, ir obligāti jālieto arī aizsardzības ekipējums. Arī sportistu treneriem ir jābūt atbilstošam apģērbam. Principā trenerim ir jābūt treniņtērpā, taču tad, ja ir cīņas par medaļām, tad ir jābūt lietišķajam apģērbam, kā piemēram, uzvalkam vai kostīmam (sievietēm). Parasti sacensībās pretinieks tiek izlozēts (vismaz pirmajā posmā), vēlāk pretinieks tiek noteikts atkarībā no rezultātiem. Sacensībās ir arī noteikts cīņas ilgums. Pieaugušo kategorijā vīriešiem cīņas ilgums ir 3 minūtes, taču sievietēm 2 minūtes. Rezultātu nosaka ar punktu sistēmu. Sportists var iegūt vienu, divus vai trīs punktus. Punktus piešķir par tehniku kādā tiek izpildīti paņēmieni. Tiesneši vērtē sportistu attieksmi, izpildījumu, gatavību un koncentrēšanos, laika izjūtu un pareizu distanci. Karatē cīņa nav vienkārši pretinieka sakaušana – te tiek vērtēti ļoti daudzi aspekti, kas varbūt citos cīņas veidos netiek ņemts vērā. Piemēram, sportiska attieksme ir ļoti svarīga. Sportists nedrīkst būt agresīvi vērsts pret pretinieku un nedrīkst nodarīt pretiniekam ko ļaunu. Termins nesportiska uzvedība ir dzirdēts arī citos sporta veidos, kur par tādu parasti izsaka piezīmi vai dod brīdinājumu, taču karatē tas ir daudz nozīmīgāks aspekts. Arī laika izjūta ir visai interesants kritērijs. Parasti kas tāds tiek vērtēts tad, ja ir kāda saistība ar mūziku un ritmu, piemēram, daiļslidošana, sporta dejas. Taču karatē šī laika izjūta būtībā nozīmē to, ka kustība tiek izpildīta tajā momentā, kad tai ir vislielākais potenciāls. Cīņa var beigties vairākos gadījumos – ja viena dalībnieka pārsvars pār pretinieku ir 8 punkti, atvēlētais cīņas laiks ir beidzies, uzvar tas, kuram ir vairāk punktu vai pēc tiesnešu lēmuma. Šajā sporta veidā nav tik viegli noteikt rezultātu, tāpēc tiem, kuri par karatē neko daudz nezina, skatīties šīs sacensības nav nemaz tik viegli, jo ir grūti saprast, kurš sportists ir vadībā. Principā neizšķirts rezultāts nevar būt. Neizšķirts rezultāts var būt tikai komandu cīņā, bet ne individuālajās cīņās. Protams, arī karatē ir saraksts ar aizliegtajiem paņēmieniem, un to, kurās vietās nedrīkst veikt sitienu. Par šādu paņēmienu izmantošanu var tikt piešķirti dažāda veida brīdinājumi. Brīdinājumi ir dažādas pakāpes – pirmais brīdinājums, tāds, kuru piešķir par nenozīmīgu pārkāpumu, tāds, ko piešķir par smagāku pārkāpumu. Arī karatē var dalībnieku diskvalificēt no cīņas vai arī no visām sacensībām par jau nopietnākiem pārkāpumiem. Aizliegtie paņēmieni ir aizliegti, jo tie var būt bīstami un nodarīt lielu kaitējumu, tāpēc šie noteikumi ir jāievēro. Un ir tikai normāli, ka par šādu paņēmienu izmantošanu var diskvalificēt no sacensībām. Vienmēr katrā sporta veidā atrodas kāds sportists, kurš vēlas krāpties vai izmantot neatļautus paņēmienus, lai varētu uzvarēt. Tas nav sportiskā garā, jo uzvarēt var arī godīgā ceļā, ja esi pietiekami spējīgs. Par uzvarām turnīros tiek piešķirtas medaļas vai arī kādas citas balvas – atkarīgs no sacensību organizatoriem.

Karatē jostas

Karatē ir viens no Austrumu cīņas mākslas veidiem. Pirms kādiem gadiem 15 tas Latvijā bija ārkārtīgi populārs – ļoti daudzi bērni un jaunieši cītīgi apmeklēja karatē pulciņus un nodarbības. Ja gadījumā neesi nekad bijis nevienā karatē treniņā, tad iespējams esi šo cīņas mākslu redzējis kādā filmā – tā ir visnotaļ populāra. Parasti domājot par karatē apģērbu, prātā nāk balts kimono un dažāda veida jostas. Jostas nav nejauši izvēlētas – tām ir liela nozīme. Un katra josta ir attiecīgi jānopelna, neviens tās nepiešķir tāpat vien. Dažādās krāsas apzīmē cilvēka cīņas mākslas meistarības pakāpi. Šo sistēmu sauc par Danu sistēmu. Pirmo reizi šī sistēma parādījās nevis karatē, bet gan džudo, kur to ieviesa cilvēks, kurš izgudroja arī pašu džudo – Džigaro Kano. Vēlāk Danu sistēmu ieviesa arī citās japāņu cīņas mākslas skolās, tai skaitā karatē. Šī sistēma būtībā visus iedala divās galvenajās grupās – meistaros un mācekļos. Attiecīgi meistariem piešķir “DAN” pakāpes, taču mācekļiem piešķir “KYU” pakāpes. Lai kļūtu par meistaru, vispirms ir jāiziet visas mācekļa pakāpes – pēc tam piešķir zemāko meistara pakāpi un var turpināt attīstīties un iegūt nākamās pakāpes. To varētu salīdzināt ar datorspēli, kur tu izej vienu līmeni un tad nokļūsti nākamajā, kurš ir grūtāks. Mācekļu pakāpes parasti ir dažādās krāsās (kaut gan dažās cīņas mākslās tās var būt arī tikai baltas), arī karatē ir dažādu krāsu jostas. Pati zemākā pakāpe ir 10 KYU. Kaut gan mūsdienās cīņu skolas prasti nesāk ar viszemāko pakāpi. Tāpat ceļš līdz augstākajai pakāpei ir pietiekami ilgs un grūts, tāpēc pieaugušajiem parasti kā zemāko pakāpi piešķir 6 KYU vai 5 KYU. Savukārt augstākā mācekļu pakāpe ir 1 KYU, par kuru piešķir brūno jostu. Lai saņemtu augstāku pakāpi un jauno jostu ir jākārto eksāmens. Jostu standarta krāsas mācekļiem ir balta, dzeltena, oranža, zaļa, zila un brūna. Eksāmenus, lai iegūtu nākamo pakāpi nedrīkst kārtot vienu pēc otra – starp eksāmeniem ir noteikts laiks, pirms var kārtot jau nākamo. Eksāmens būtībā sastāv no tehnikas un dažādu paņēmienu parādīšanas. Ja visu sekmīgi izpilda, tad tiek piešķirta nākamā pakāpe un atbilstošā josta. Taču, lai iegūtu melno jostu, kura apzīmē zemāko meistara pakāpi, eksāmens ir daudz nopietnāks, jo tajā brīdī no mācekļa kļūst par meistaru. Šajā eksāmenā prasības ir ļoti augstas, tāpēc šo eksāmenu nav nemaz tik viegli nokārtot. Taču pēc tam, kad ir iegūta melnā josta, var turpināt mācīties un iegūt arvien augstāku pakāpi. Meistariem pakāpes tiek skaitītas pretēji kā mācekļiem. Ja mācekļiem 1 KYU ir augstākā pakāpe, tad meistariem 1 DAN ir zemākā pakāpe. Lai iegūtu nākamo meistara pakāpi ir ne tikai cītīgi jātrenējas, bet arī jāapmeklē dažādi semināri vai pat karatē nometnes, kurās ir iespēja mācīties no augstāka līmeņa meistariem. Jo augstāku līmeni tu esi ieguvis, jo grūtāk būs atrast skolotāju. Protams, vēl ir jautājums  – vai tas vispār ir nepieciešams. Ja vēlies apmācīt citus, tad protams, ka augstāka pakāpe būs tikai pluss, taču, ja karatē ir tikai tavs hobijs un tu ar to nodarbojies tikai pats sev, tad varbūt arī nav nemaz nepieciešams iegūt pašu augstāko pakāpi. Taču, ja ir laiks, iespējas un vēlme, tad var arī censties iegūt pašu augstāko pakāpi – kāpēc gan ne?

Interesanti fakti par filmu Karatē bērns

Karatē  bērns ir ļoti populāra filma. Pirmā filma tika uzņemta 1984. gadā, taču tā joprojām ir populāra. Tai ir vairāki turpinājumi, arī mūsdienās, taču tas vairs nav gluži tas pats. Par šo filmu, kā jau par daudzām slavenām filmām, ir arī vairāki interesanti fakti. Fināla cīņas tiesnesis patiesībā ir karatē eksperts, kurš ir bijis arī Čaka Norisa skolnieks. Viņš ne tikai attēloja tiesneša lomu, bet arī konsultēja aktierus par karatē un palīdzēja ar kustībām. Aktieris, kurš atveidoja slaveno skolotāju misteru Mijagi patiesībā nemaz nerunāja ar tādu spēcīgu japāņu akcentu kā filmā – tā viņš runāja tikai filmas vajadzībām. Galvenā varoņa Daniela loma tika piedāvāta aktierim Čārlijam Šīnam, kurš šo lomu noraidīja. Arī Šons Pens nevēlējās šo lomu. Savukārt Klinta Īstvuda dēls mēģināja dabūt Daniela lomu, kuru viņš nedabūja. Attiecīgi Klints Īstvuds neļāva savos filmēšanas laukumos lietot Coca-Cola, jo tas bija Karatē bērna lielākais un galvenais sponsors. Savukārt pats filmas nosaukums ir aizgūts no komiksiem. Eksistē komiksu varonis ar šādu vārdu – Karate Kid. Filmas veidotāji saņēma speciālu atļauju izmantot šo vārdu kā filmas nosaukumu. Patiesībā nemaz tik daudzi cilvēki nezina par šāda komiksu varoņa eksistenci, taču par filmu gan zina daudzi – arī tad, ja paši nav šo filmu redzējuši. Aktieris, kurš atveidoja Danielu filmēšanas laikā bija 22 gadus jauns. Patiesībā viņš izskatījās daudz jaunāks un daudzi neticēja viņam, kad viņš atklāja cik viņam patiesībā ir gadu. Patiesībā ļoti bieži aktieri, kuri attēlo vidusskolas vecuma jauniešus ir krietni vecāki, taču tā kā viņi izskatās daudz jaunāki, tad viņi var spēlēt šādas lomas. Fināla dziesma – dziesma, kuru ļoti labi zina visi, kas ir skatījušies šo filmu, patiesībā oriģināli tika rakstīta Rokija trešajai filmai. Taču Rokijā šīs dziesmas vietā deva priekšroku slavenajai “Eye of the Tiger”. Tā nu dziesma “You’re the Best” nokļuva filmā Karatē bērns. Savukārt ainu, kur Mijagi ir piedzēries vienā brīdī gribēja izgriezt, jo likās, ka šī aina galīgi neiederas filmā. Beigās tomēr šo ainu atstāja un aktieri nominēja Oskaram tieši šīs ainas dēļ. Karatē bērnam ir vairāki turpinājumi. Bieži vien turpinājumi nav tik labi un nekļūst tik populāri kā pirmā filma, taču šajā gadījumā ir noticis izņēmums. Ja tādām filmām kā Rokijs un Atpakaļ nākotnē otrā filma nebija tik veiksmīga kā pirmā, tad Karatē bērna otrā filma bija veiksmīgāka par pirmo filmu. Šādi nenotiek pārāk bieži, tāpēc tas pavisam noteikti ir vērā ņemams fakts. Dzelteno mašīnu, kuru filmā Daniels vasko, studija atdeva aktierim un viņam tā joprojām pieder. Visticamāk tā šobrīd maksātu ļoti lielu naudu ne tikai tāpēc, ka tā ir 1948. gada mašīna, bet arī tāpēc, ka tā pabijusi šajā slavenajā filmā. Savukārt aktierim, kurš atveidoja Džoniju, joprojām pieder slavenā sarkanā ādas jaka, ko viņa varonis valkāja filmā. Tas gan nav tas pats, kas automašīna, taču tas arī ir slavenas filmas aksesuārs, kuru noteikti daudzi gribētu iegādāties. Jaunu filmas versiju uzfilmēja pirms 8 gadiem – 2010.gadā. tur galvenā karatē skolotāja tika Džekijam Čanam. Šī filma nebija pārāk veiksmīga, it īpaši tad, ja salīdzina ar oriģinālajām filmām. Džekijs Čans, protams, bija labs, taču kopumā šī filma nevar sacensties ar 1984. gada filmu.